Kā pareizi konsolidēt aizdevumus?

Tāpat ir vairāki skaisti piemēri, kur pašmāju zinātnieki palīdzējuši radīt inovatīvus, eksportspējīgus produktus. Ošlejs turpretī pauž skepsi par valsts stratēģiju izglītības attīstībā: "Uzskatu – ja vienkārši uzlabosim izglītību, aktīvi nedomājot, kur šos darbiniekus pielietot, mēs vienkārši izglītosim darbiniekus zviedriem un dāņiem. Proti, nevar nepamanīt, ka Latvijas tautsaimniecībā ir daži tradicionāli virzieni, kuros ir uzkrātas zināšanas, pieredze, iestrādes. Otrais – risku līdzsvarošana. Valsts kā biznesa īpašnieks – riski un ieguvumi Nav pamata apšaubīt tēzi, ka visaktīvāk valsts savas biznesa intereses var realizēt tad, ja pati ir uzņēmuma saimniece. Domājām – līdzko mums būs kapitālisms, tā uzplauksim, aizmirstot, ka pasaulē ir desmitiem nesekmīgu kapitālistisku valstu.. Atpakaļsolis vairs nav tik vienkāršs. Rutkaste zina teikt, ka "pavisam nesen Polija savlaicīgi sāka strādāt, lai piesaistītu lielo investīciju banku biroju vai daļu no "back-office" aktivitātēm Varšavā. Valsts galvojums kredītam, kuru uzņēmums ņēma attīstībai, noveda pie tā, ka, uzņēmumam kļūstot maksātnespējīgam, valsts kā lielākais kreditors faktiski pārņēma uzņēmumu savā īpašumā. Abu valstu valdības ideoloģiski cieši ticēja kapitālismam, un abas aktīvi piekopa industriālo politiku. Gudrs investors neliek visu naudu uz vienu kārti, bet izdara vairākas investīcijas, diversificējot savus riskus. Kā arī mēs redzam, ka uzņēmums pieder valstij, bet valsts ir gana gudra, ļaujot to vadīt kādam citam, turklāt no ārzemēm." Neveiksmes stāsts ir "Liepājas metalurga" gadījums. Vēl viena būtiska joma, kā veikt "vieglo" industriālo politiku, ir "teritorijas mārketings", parādot ārvalstu investoriem, ka tava valsts ir vispiemērotākā kādai konkrētai biznesa nozarei. Aptaujātie ekonomisti piekrīt, ka savdabīga valsts atbalsta forma ir arī oficiālās augstāko amatpersonu vizītes, ieskaitot tādas, kurās līdzi dodas uzņēmēju delegācijas. Modelēsim situāciju, ka šī shēma tomēr tiek iekustināta. gadā Koreja jau bija vairākkārt bagātāka nekā Filipīnas. Tātad tas nav tik vienkārši. Taču, tikai izglītojot cilvēkus un uzskatot to par industriālo politiku, tā ir industriālā politika priekš zviedriem. Neko daudz vairāk izdarīt nevar," saka Ošlejs un, skaidrojot ar sava uzņēmuma "Primekss" piemēru, pauž neticību, ka valsts pārstāvis var labāk palīdzēt pārdot produktu: "Visi eksportējošie uzņēmumi, kas ražo unikālus produktus, ir šaurās nišās. Jo sekmīgāk un plašāk izstāsta, jo mēs vairāk viņu slavējam. Rezultātā gandrīz neviens nešaubās, ka šīs izmaksas Latvijas nodokļu maksātājiem ir attaisnojušās netiešo ieguvumu veidā. Kapitālisms ir sistēma, kurā sabiedrība veiksmīgi attīstās, bet tad, ja tu uzvari konkurences cīņā, katram cilvēkam jādomā par sevi, katram uzņēmumam, un arī katrai valstij jādomā par sevi. ViaSMS.lv atsauksmes – sūdzības. Un tad biznesam būs ieguvums. Turklāt skolā māca lietas, kas ir novecojušas." Toties par to, ka apsveicama "vieglās" industriālās politikas metode ir infrastruktūras izveide, ekspertu domas sakrīt. Tiesa gan, pašlaik galvenie Latvijas tehnoloģiju nozares veiksmes stāsti – piemēram, "Mikrotīkls", "Ask.fm", "Draugiem Group" – visai mierīgi iztikuši bez īpašas apčubināšanas ar inkubatoru vai valsts organizētas kapitāla piesaistes palīdzību. Izpēte un attīstība ir viens no lielākajiem uzņēmēju riskiem, jo tur nav skaidrs, vai sanāks. Nav problēmu atbalstīt konkrētus uzņēmumus, to mēs jau gadiem esam darījuši, piemēram, izmantojot ES fondus. Ja var ātri identificēt, kur ieguldītā nauda "nestrādā", tad ātri pārvirzīt uz citiem projektiem, tad cepuri nost, bet citādi es būtu ļoti skeptisks. Filozofija – ja kaut kas pieder visiem, tad tas nepieder nevienam, – padomju gados bija dziļi nostiprinājusies sabiedrības apziņā. Kā norāda Strautiņš, "šobrīd valstu ar zemiem vai ļoti zemiem uzņēmumu ienākumu nodokļiem jau tā ir daudz un palīst vēl zem kāda apakšā nav loģiski. Jo darbavietā cilvēks iemācās nesalīdzināmi vairāk un spēcīgāk nekā jebkurā skolā. Ventspilij ir izdevies diezgan veiksmīgi attīstīt rūpniecisko parku. Ja ir uzņēmīga nācija, jābūt arī uzņēmīgai valstij. Abas valstis gan ģeogrāfiski, gan demogrāfiski bijušas ļoti līdzīgas. Jo mazāk attīstīta valsts, jo raksturīgāk, ka tā tirgum spēj piedāvāt tikai "lētā gala" produktus. Bankām patīk, ka nodrošināti visāda veida resursi – cilvēkresursi, drošības sistēmas, IT infrastruktūra, lai nanosekundēs veiktu darījumus, utt.". Latvijai vajadzētu kopumā kopēt šo pieeju, kas ir sekmīgs industrializācijas paraugs – pašvaldībai būvēt un izīrēt rūpniekiem rūpnieciskās pilsētiņas. "Tas, ko dara LIAA ar atbalstu izstādēs, tirdzniecības misijās, šobrīd ir labā līmenī. Vairākās augstskolās izveidotas mērķtiecīgas programmas, kur sagatavoti cilvēki, kas spēj darīt visu programmēšanas darbu finanšu nozarēs. Un uz šo kļūdu pamata pēc tam rodas patiesi veiksmes stāsti. "Bet parādiet man lielu eksportējošu uzņēmumu – farmācijas vai mašīnbūves nozarē –, kas būtu valsts rokās!" retoriski vaicā Strautiņš. Strautiņš min piemēru ar biznesa ārpakalpojumu jeb "back office" piesaisti. Taču jāsaprot, ka te daudz nozīmē arī dabiskā priekšrocība. No ieguldītajiem līdzekļiem izdevās atgūt tikai nelielu daļu, jo jaunais ukraiņu investors piedzīvoja biznesa neveiksmi, pirms paspēja izmaksāt visu pirkuma summu. Trešais princips – reģionālo un Rīgas interešu līdzsvarošana. gadsimta vidū teju visas pasaules valstis praktizējušas tā saukto industriālo politiku. "Certus" rekomendācija par prioritārajām nozarēm Izvirzot Latvijas attīstības prioritātes, ir jāievēro trīs pamatprincipi. "LIAA darījusi daudz ar ilgstošu biznesa ārpakalpojumu piesaistes programmu. Risks pašvaldībai vai valstij ir ļoti neliels, jo vienalga valsts rīcībā paliek šīs rūpnieciskās ēkas. Izrāviens var notikt samērā jaunās nozarēs, bet var arī nenotikt. Savukārt, ja tu neiekasē nodokļus, tad tev nav naudas biznesa vides attīstīšanai. Tas ir piemērs, kā iespējams atlasīt nozares, kurās investīcijas mums īpaši vēlamas. Kredīts automašīnas remontam. Tā ir aktīva industriālā politika. Ja valsts nebūtu galvojusi kredītu, uzņēmuma bankrots tai finansiāli būtu daudz mazāk sāpīgs. Eksportējošs uzņēmums nozīmē, ka skaidrs –prece vai pakalpojums ir īsts, konkurētspējīgs, jo kāds grib to pirkt.

Žurnāls: «Rīdzenes sarunas» atklāj, kā oligarhi centušies.

. Valsts atbalsts jāpiešķir pētniecībai un attīstībai – zinātniekiem, bet tā, lai rezultāti būtu pielietojami konkrētu Latvijas uzņēmumu vajadzībām. Tas būtu veids, kā no industriālās politikas metodēm paņemt labāko un izvairīties no sliktākā. Latvijas Bankas eksperts Uldis Rutkaste, kurš arī analizējis industriālās politikas praktizēšanas piemērus pasaulē, norāda: "Ir liels risks, ka valsts nespēj izvēlēties labākos uzņēmējus, kurus subsidēt un atbalstīt. "Ja kādā valstī ir pārāk zemi nodokļi, bet valsts ir jau vidējā attīstības līmenī, kā, piemēram, Latvija, un nodokļi tiek pazemināti, tad uzņēmēji sev uzdod divus jautājumus. Kāds piedāvās valdībai, ka tieši šim uzņēmumam jābūt "uzvarētājam", un atnāks ar čemodānu naudas, lai pārliecinātu, ka tieši šis ir "uzvarētājs"."Dombrovskis oponē: “Cilvēki saka -  “valsts nevar izvēlēties”, jo “valsts mēdz kļūdīties”. Tāpēc galvenais ir izglītība. Mums ir lielākā galvaspilsēta. gados valdības Latīņamerikā, Āfrikā, Indijā, Āzijā dažādos līmeņos iesaistījās ekonomikas plānošanā, intervencēs, importa aizstāšanā un veidoja "strukturālās rīcībpolitikas". gadā Latvijas Banka ieteica prioritārās atbalstāmās nozares: farmācija, organiskās ķīmijas produktu ražošana, medicīnas un mērinstrumentu ražošana, mašīnbūve un iekārtu ražošana. Ne jau tāpēc, ka viņi teorētiskā līmenī nesaprastu, cik tas svarīgi.

Likums - Saeima

. Protams, ka valstij jāuzlabo izglītības kvalitāte. Jau vairākus gadus nav notikusi politiska izšķiršanās par centralizētu valsts aktīvu pārvaldi. Taču šī metodoloģija neietver "telpā" pakalpojumus. Sekmīgi attīstās tās valstis, kurām ir uzņēmīga valsts pārvalde, kas mēģina panākt, ka lietas uzlabojas. Ir loģiski, ka lielākajai lidostai reģionā jābūt Latvijā. "Latvijas Valsts meži" patiešām ir Latvijas analogs norvēģu naftas industrijai. Valsts investīcijas aviācijā jāskata kopainā ar ieguldījumiem lidostā, kas pēdējo gadu laikā arī mērāmi simtos miljonu eiro, taču te liela daļa kompensēta ar ES fondu piešprici. Hausmans un Klingers visus produktus, ko jebkura pasaules valsts saražo un eksportē, ir savietojuši vienā matricā, kur, vienkāršoti runājot, vienā galā ir preces ar pavisam zemu pievienoto vērtību, bet otrā galā – ļoti augstas pievienotās vērtības preces. Esmu par to, ka dabaszinātņu eksāmens jākārto visiem, jo cilvēkam, no vidusskolas izejot, jābūt minimālam zināšanu apjomam, un, protams, ka būs vajadzīgs vairāk inženieru. Tas ir ceļš uz nekurieni, matu skaldīšana". Vēl seši miljoni eiro pēdējos desmit gados ieguldīti izpētē. Bēdīgi slavenajām Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vakariņām ar arābu šeihiem noteikti var būt pozitīva ietekme uz Latvijas biznesa interesēm, taču, kā ironizē Strautiņš: "Augstāko amatpersonu vizītēm ir nozīme valstīs, kur kroņa atzinībai ir liels svars. Un, treškārt, ik pēc pieciem gadiem būtu jāizvērtē visi atbalsta projekti, piesaistot neatkarīgu revidentu, un jāpieņem lēmums, vai programmu turpināt vai izbeigt, ja tā nav veiksmīga vai arī sevi jau ir attaisnojusi. Savukārt, ja valsts izdomās, ka tai uzreiz jāsāk pasaules tirgum piedāvāt kaut ko no īpaši vērtīgā gala, tas neizdosies, jo trūkst izglītības, resursu, iemaņu, iekārtu, kas piemērotas šādu preču ražošanai. It īpaši, zinot Latvijas valsts pārvaldi. gada referātā citēti dažādi starptautiski ekonomistu pētījumi, kuros analizēti aktīvas industriālās politikas veiksmes un neveiksmes stāsti un, piemēram, salīdzināti dažādie Dienvidkorejas un Filipīnu stāsti.

Manā uzņēmumā paiet pusgads, lai pārdošanas pārstāvis saprastu, ko viņš pārdod.

Gada pārskats |

. Arī šobrīd daļa "Delfi" aptaujāto ekonomistu norāda uz šiem riskiem. Abām bija ciešas attiecības ar ASV militārā, politiskā un ekonomiskā ziņā. gadā referātā "Vai Latvijai nepieciešama industriālā politika" runā Vjačeslavs Dombrovskis, tobrīd pārstāvot Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomistu centru BICEPS. Tādēļ politikai jābūt tādai, lai tā nav tieši virzīta uz vienu vai otru uzņēmēju. Un tāpēc uzņēmēji izvēlas neieguldīt izpētē un attīstībā. Latvija nodrošina labu izglītības sistēmu, izaudzina, sagatavo un "nosūta" uz Rietumiem. "Pamēģinājām, nesanāca, mēģināsim citādi." Bet tā jau vairs nevar. gada, un ir daudz kas panākts, tiesa, atšķirībā no Lietuvas tas nav noticis "pūtēju orķestra pavadībā". tml., mudinot vairāk praktizēt šādu palīdzēšanu. Šāda veida palīdzība ir samērā godīga. Tur neko daudz noblēdīt nevar. Bet tad jāveido IT cilvēki. Paks Čonhi un Ferdinands Markoss bija līdzīgi domājoši politisko vērtību ziņā un gatavībā pielietot represīvas metodes. Bieži vien vērsta tieši uz apstrādes rūpniecību. Šāds atbalsts ir ļoti riskants, jo cīņa par finansējumu rada vidi korupcijai, kā arī viegli iespējams pazaudēt nodokļu maksātāju naudu, atbalstot neveiksmīgus projektus. Ir loģiski turpināt darbu pie jau sen iesāktā, vienlaicīgi saprotot, ka izrāviens tradicionālajās nozarēs, visticamāk, nenotiks. Un faktiski to arī dara visu laiku. Un, ja naudas ir tik, cik ir, tad labs vadītājs neieguldīs izpētē un attīstībā.  Tāpēc valsts kopējam uzstādījumam būtu jābūt, ka zinātniekiem savā pētniecības jomā jāatrod kaut kas, kas noder konkrētiem uzņēmējiem. Strautiņš gan vērš uzmanību tam, ka Norvēģija drīzāk būtu uzskatāma par izņēmumu, jo tas ir normāli, ka dabas resursus apsaimnieko valsts, norādot uz analoģijām ar "Latvijas Valsts mežiem" vai "Latvenergo" HES kaskādi. Latvijai neiespējami, jo – tas pats, kas pirmajā punktā, – lai ignorētu Māstrihtas kritērijus, jāizstājas no eirozonas; liberāla vai minimāla ekonomiskā politika - pēc būtības nozīmē, ka industriālās politikas nav. Strautiņš norāda: "No "airBaltic" atrašanās valsts īpašumā nav nekādu ieguvumu pašam uzņēmumam, bet, ļoti iespējams, ieguvējs ir citu pakalpojumu eksports – tūrisms, biznesa pakalpojumi. Jaunajiem virzieniem parasti piemīt lielāks potenciāls, bet arī risks ir augstāks. Tāpēc valsts uzdevums ir palīdzēt mērkaķim šķērsot džungļus, nenokrītot uz zemes, proti, lai lēciens starp vienu produktu grupu un nākamo produktu grupu nebūtu pārāk liels. Jau vairākas lielās bankas tur savus birojus izveidojušas, "Brexit" to var katalizēt. Tas nav arguments! Bizness arī mēdz kļūdīties. Pirmais – nelikt visas olas vienā grozā. Otrkārt, ātri vien empīriskā pieredze parādīja, ka uzņēmumu resoriskā pakļautība nozīmē atkarību no attiecīgo ministriju pārvaldošā politiskā spēka savtīgajām interesēm. Kaitina, ka sacensību par to, kuram būs zemākie nodokļi Baltijā, pasniedz kā kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Tas ir stulbi, jo no tā nav nekāda labuma. Gudri un godīgi pārvaldot valsts īpašumā esošos uzņēmumus, iespējams ieguldīt līdzekļus tā, lai tie dotu netiešo pienesumu tautsaimniecībai, ko nedarītu privātīpašnieks. Kā instruments atbalstam tika ieteikts jau minētais papildu finansējums izpētei un attīstībai, kā arī šo nozaru izglītībai. Labāk, lai šeit strādāt ir dārgāk, bet lai tad kvalitāte ir labāka. Valstij ir aktīvi jādomā, kā panākt izaugsmi. Tiek uzskatīts, ka valsts nedrīkst iejaukties tirgus attiecībās, vien retumis koriģējot tirgus kropļojumus, ar ko nodarbojas konkurences padome un tamlīdzīgas organizācijas. Latvijas valsti kā uzņēmumu īpašnieci raksturo nesenas vēstures piemēri – no ļoti veiksmīga kā neprivatizētie "Latvijas Valsts meži", vidēji veiksmīga kā nacionalizētais "airBaltic" līdz pavisam neveiksmīgam – "Liepājas metalurga" gadījumā. Proti, nenoteikt vienu prioritāti – jo ir pārāk liels risks kļūdīties. gadā, visticamāk, oligarhu aizkulišu cīņu par ietekmi rezultātā pēc vienas partijas iniciatīvas notika tautas parakstu vākšana par "Latvenergo" izņemšanu no privatizējamo uzņēmumu saraksta. Lielākais ļaunums – paliks neizīrēta kādu brīdi, bet pēc kāda laika izīrēs nākamajam," tā Ošlejs. Kā pareizi konsolidēt aizdevumus. gadu sākumā, kad izjuta zaudējuma spiedienu "ekonomikas sacensībā" ar Japānu. Valstij pret to jāveido aizsardzība. Pārējās valstis arī domā." Eksperti uzslavē LIAA. Tiek ieteikts šādu institūciju veidot uz Privatizācijas aģentūras bāzes.  Secinājumi Lai IKP augtu straujāk nekā pasaules vidējais temps, valstij aktīvāk jājaucas biznesā, atbalstot perspektīvas nozares, bet ne konkrētus uzņēmumus. Treškārt, viens no vilinošiem teritoriju mārketinga burkāniem ir nodokļu režīms, taču Īrijas fenomenu, kas savulaik piedāvāja izcili izdevīgu nodokļu likmi ASV lielajiem tehnoloģiju milžiem, veicinot milzīgu ekonomisko izrāvienu, atkārtot vairs nav iespējams. Latvijai neiespējami, jo izstāšanās no eirozonas nozīmētu desmitiem citu mīnusu, kuri padara šo ideju par nelabu. gada referātā, un vienlaikus Dombrovskis piedāvā risinājumu, uz kuru cerības liek joprojām – pēc septiņiem gadiem, pārstāvot domnīcu "Certus". Atbalstāmās nozares jāizvēlas atbilstoši Hausmana-Klingera produktu telpas teorijai, izvērtējot, kur Latvijai ir priekšnosacījumi virzīties uz produktu ar augstāku pievienoto vērtību attīstīšanu eksportam. Iedvesmai salīdzināsim IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugumu pēdējos desmit gados Latvijā, kur valsts minimāli jaucas brīvā tirgus darbībā, un Ķīnā, kur valsts pamatīgi regulē ekonomiku. "Valsts, protams, ir vajadzīga. Ja nauda ir iztērēta, tad resursi ir izšķiesti un ceļa atpakaļ vairs nav. Ja valsts palīdzību vērš uz eksportu, tas lielā mērā novērš korupcijas riskus, jo korupcija rodas tur, kur ir valsts pasūtījumi iekšējā tirgū. Otrkārt, protams, starp lēmējiem jābūt valsts pārstāvim, kurš veiktu "sargsuņa" funkcijas, izšķirot domstarpības, ja zinātnes un biznesa pārstāvji nespēj vienoties. Gan tirgus nepilnību novēršanai – kontrolēt monopolus, gan nodrošināt, lai ieņēmumi tiktu sadalīti no tiem, kam to ir vairāk, uz tiem, kam to ir mazāk, – pensionāriem, ģimenēm. Lielas, mazas, Āzijā, Eiropā, starp citu, Malta, arī Brazīlija

Comentarios