Kāpēc daži no mums neprot apieties ar kredītiem?

– Mēs ar jums tiekamies zīmīgā vietā – lielveikalā. Es skaidroju, ka cilvēks nav ķermenis, kam uz laiku iedota dvēsele, bet mēs katrs esam dvēsele, kam uz laiku iedota miesa: mēs augam, mēs mainām drēbes, un pienāk brīdis, kad mēs nomainām ķermeni. Divreiz esmu bijis Lasvegasā, spēļu ellē, un tur sapratu, kāpēc man pēc tam neapturami gribējās ielēkt kādā upē nomazgāties: šajā pilsētā visi tik ļoti grib kļūt bagāti, ka tur ir burtiski ar pirkstiem sataustāms materiālisma un iekāres mistrojums. Bet es ticu, ka Dievs savu mīļo ciešanas neiznieko, spējot visbezjēdzīgākās situācijas novest līdz skaistām beigām. Nevaru uzlūkot Ziemsvētkus tikai kā Ziemsvētkus. Kad Belliņa mira, pēkšņi uznāca lietus, viss palika tumšs. Visi cilvēki viņam pateicās, sakot, cik daudz tas viņiem ir nozīmējis. Varbūt es varu dot citiem lietas, kuras pats esmu mācījies, varbūt tā ir manis kā tēva instinktīva vēlēšanās iedot manas meitiņas īsajam mūžam lielāku nozīmību. Ej tām sāpēm pretim! – tā saka mana sieva. Tu nevari zināt, ja neesi zaudējis bērnu. Bet dažkārt šķiet, ka apstākļu ir daudz vairāk un tie ir kā visa dzīve. Tas ir tāpat kā dzemdībās: ja sieviete mēģinās mukt no sāpēm, viņai sāpēs vēl vairāk. Tajā brīdī manī kaut kas notika: es sapratu – ja cilvēks savā dzīvē ir spējis tik daudziem cilvēkiem palīdzēt, tad tajā visā kaut kas ir. Tas pats par latviešu sēru dienām. To kopīgo zīmējumu, to lielo gobelēnu mēs ieraudzīsim pēc tam. Ja kāds pēc manas uzrunas ir spējis savā dzīvē ieraudzīt ko vairāk, tad labi. Ne velti Jēzus iedibināja vakarēdienu. Es negribu aizmirst savu meitu, es negribu dzīvot ar domu, ka kādreiz pateikšu – esmu tam ticis pāri. Tas viss tā ir, bet to jau esam dzirdējuši, un nekas nemainās.

Kāpēc daži no mums neprot apieties ar kredītiem? –

. Vienā brīdī es beidzu pretoties šai tumsai un gāju tajā iekšā. Cilvēks ar šo sajutu aplīp. Diez vai kāds, kopā ar ģimeni iznākot no lielveikala, jūtas garīgi bagātāks un apgaismotāks. Vēlāk, kad mācījos vidusskolā, man tika piedāvāta iespēja doties uz Ameriku mācīties biznesu. Kāpēc svarīgi informēt ģimeni par savām finansēm. Ja cilvēks dzīvo šajā plakanajā pasaulē, tad lielveikals pilda tempļa funkciju. Kāpēc daži no mums neprot apieties ar kredītiem. Tu meklē īstumu, bet par problēmām, kas šķita nozīmīgas, tu tagad tikai pasmaidi. Bet tas nav stāsts par mani, tas ir stāsts par daudz ko vairāk. Līdzīgi par šo tēmu. Kad nomira Belliņa, piezvanīju kādam savam draugam, kurš bija pametis sievu ar bērniem un netika galā ar savu dzīvi, mocījās ar atkarībām un vienubrīd pat mēģināja uztaisīt pašnāvību. – Ir neskaitāmi daudz talantīgu cilvēku, kuri nodzeras.

Vēsturnieks Kārlis Kangeris: Mums jāatklāj arī …

. Pieminot mūsu tautas izsūtīšanu: ja tu to līdz galam izjūti un saproti, tad līdz galam vari novērtēt arī to, ka tagad tu dzīvo brīvā valstī. Mēs vēl cerējām, un tas bija pilnīgs ārprāts. Tagad neesmu vienā draudzē, tagad braukāju pa visu Latviju. Ikdienībā tu nogursti no lielām domām, tajā pašā ikdienībā meklējot patvērumu. Pasaulē ir notikušas lietas, kas pirmajā mirklī šķiet kā vislielākā bezjēdzība. Un citiem mēs varam dot tikai to, ko esam paši saņēmuši. Šis būs stāsts par Pētera ciešanu ceļu. Diez vai cilvēki vairāk ietu uz baznīcu, viņi vienkārši vairāk meklētu citas nodarbes, kas būtu ģimeniskākas un vairāk atrautas no materiālisma kulta. – Taču tad ieslēdzas veselais saprāts, jo mēdz teikt: realitāti var ignorēt, bet nevar ignorēt sekas, kas iestājas, ignorējot realitāti. Iznāca liels pulks cilvēku. Ātrās palīdzības mediķi visu darīja pēc labākās sirdsapziņas, taču varbūt vajadzēja rīkoties radikālāk. – Jā, cilvēki vairs neprot sērot. Dzīves būtiskos jautājumus vairs nevaru iesprostot reliģiskas vai filozofiskas spriedelēšanas kategorijās, tie kļuvuši par ļoti personīgiem jautājumiem. Šis būs pirmais Adventa laiks bez Izabellas. Tad mēs runājām, ka Belliņa nav tur, zem zemes, viņa ir debesīs. To vajadzēja tā, to – citādi. Vecāki parasti sapņo un cer, ka viņu bērni dzīvos labākā pasaulē. Es pacēlu viņu opā, un meitenīte gluži kā pieaudzis cilvēks, zodiņam trīcot, mēģināja noslēpt savas raudas. Viņš ir gatavs runāt par to, kas notika pirms trim mēnešiem, kad burtiski uz viņa rokām izdzisa viņa meitiņa, viņa četrgadīgā Izabella: viņa aizrijās un nosmaka. Kad būsim tur, kur tagad ir Belliņa. Jā, daudzi cilvēki nāk uz šejieni aplūkot skatlogus, atjaunot cerības, ka viņi reiz varēs iegādāties kādu kāroto preci, uzspodrināt solījumus, ka strādās tik ilgi, lai varētu to nopirkt. Vienu vakaru ieraudzīju, ka Gabīte raud. LatKredits pārskats. Un lai Dievs dod, ka tas viņiem ir pa īstam,» Pētera balss aizlūst. Es no slimnīcas gāju ārā uz mašīnu, kur mana sieva Marta kopā ar bērniem mani gaidīja. Nevis tik maz, cik iespējams, bet līdz galam. Es skumstu pēc Belliņas, viņa atbildēja. Viņš neteica – sviniet Ziemsvētkus vai sviniet Lieldienas! Viņš teica: pieminiet manu nāvi! Tā ir saistīta ar vakarēdienu, un tur viss parādās: Kristus nāvē mēs ieraugām realitāti – kas mēs esam, kur ir mūsu problēmas un risinājumi. Kāda sieviete, kas bija atbraukusi no Indijas, atzina, ka pie mums esot liela elkdievība un daudz tempļu. Varbūt par maz ir priecāšanās dienu. Neesmu nekāds varonis, bet es nešaubīgi ziedotu savu dzīvi, lai Belliņa būtu dzīva. Tā ir realitāte, kurā patlaban atrodas mana meitiņa Izabella. Ameriku atteicu, savu izvēli – kļūt par mācītāju – izdarīju, un man nav bijusi nedz iespēja, nedz vēlme apstāties. Tā bija galvenā motivācija, kāpēc piekritu publiski par to runāt. Prieks, ka ar Gabrielu tas nenotiek. Tas apkārtējiem izskatījās kā kāda pārprasta sludinātāja nožēlojams gals. Atkal iznāca liels pulks. Mūsu ilgas pēc aizgājušā bērna ir tās, kas mūs bremzē, savukārt mūsu divas meitiņas mūs velk uz priekšu. To varēja nojaust, kad viņš – ne no papīra, bet no sirdī rakstītām rindām – lūgšanu brokastīs lasīja savu skarbo un vienlaikus maiguma pārpilno stāstu par meitiņas aiziešanu, Dievu un ģimeni. Taču lietas, kas nenotiek ar tevi, ātri aizmirstas, un pārējā dzīve ar visiem saviem impulsiem ātri ienāk iekšā. Atvadu dievkalpojumā uzaicināja iznākt priekšā visus, kurus viņš bija salaulājis. Man ir jēga saņemties, jo man ir divi bērni, man ir mamma un tētis, kuriem arī sāp. Iespējams, ja es ar viņu būtu viens pats mežā, varbūt es viņu izglābtu. Bet sāpēs tu nevari atrast patvērumu darba aizņemtībā, hobijos, tikšanās reizēs ar draugiem. Nule bija diskusija par to, vai slēgt lielveikalus svētdienās: tad baznīcas būšot pilnākas. Līdzīgas izjūtas varam piedzīvot patiesā gavēnī, kad ikdienas kārdinājumi mūs nesadala un neatšķaida. Un tad es piedzīvoju to, ka arī tur ir gaisma, jo tur Dievs. Viss pārējais labākajā gadījumā ir tikai pieklājība. Ārsts man visu profesionāli paziņoja. Kāds mācītājs pienāca klāt bērēs un uzrunāja mani: piedod, ka es tev nepiezvanīju – man vienkārši nebija ko teikt. Tas mani noveda pie tā, ko cilvēkiem vajag pateikt: tev ir bērni un sieva, bet tu vēl gribēji pašnāvību uztaisīt! Es gribēju pateikt: tikko uzzināju, cik vērtīga ir dzīve. Bet par māksliniekiem, kas nodzeras. Tu nopērcies, noēdies, nodzeries, notērējies līdz kapa malai – bet dzīve taču ir milzīga vērtība, kas jāizmanto pareizi. Ir taču arī dzirdēts sakām, ka mums par daudz sēru dienu. Tu nesaproti, jo to nevar saprast. Šīs runas kā būtu, ja būtu ir jābeidz. Gabriela pie māsas kapa nodziedāja Mani vada labais gans. Un tad tikai pusaudža vai jau pieauguša cilvēka vecumā nāk uz āru tas, kas ticis apspiests. Pēteris Sproģis ir Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps, un tikai Dievs vien zina, ko viņam nozīmē sēt citos cerību, kad paša dvēselē iecirsta mūžam nedzīstoša rēta. Kad pēc Bellas bērēm visi kopā aizbraucām uz Norvēģiju, arī tad Gabriela runāja par šīm skumjām. Tā ir Dieva žēlastība, un vienam tas ir pavērsiens pareizā, citam – nepareizā virzienā. Mēs varam būt kopā tikai savā nesapratnē. Es ilgi klusēju, formulējot atbildi uz jūsu jautājumu, jo negribēju runāt klišejās: norimstiet, dzirdiet, apstājieties. Tūkstoškārt esmu pārdomājis visu, kas notika.

Tad tu kaut ko jau sāc ieraudzīt. Es ar šausmām varu iedomāties to vecāku izmisumu, kas pazaudē uzreiz visus bērnus vai vienīgo bērnu. – Ir sācies Adventa laiks. Sapratu, ka lētas atbildes un klišejas vairs nederēs, izlikšanās un pietēlošana vairs neder. Daži man saka: es zinu, es saprotu, kā tu jūties. Tikko bijām kapiņos – Belliņa ir apglabāta Užavā, pie jūras. Un tajā svētdienā gadījās, ka bijām Valmierā. Mani no šādas «glābšanās» glābj ticība. Šobrīd pat zinātnieki sāk saskatīt pamatojumu mūžīgajai dzīvībai. Kaut gan ticu, ka jēga šim notikuma reiz parādīsies. Izrādījās, ka tās lietas, kas man kādreiz šķita svarīgas, patiesībā bija nesvarīgas. Bet, ja tā pa tukšo dzīvo, tad visa dzīve tāda pašnāvība vien ir. No tādiem varbūt nedzirdam daudz, tikai dažus vārdus, kuriem ir nozīme. Kad Jēzus mira Jeruzālemes pievārtē, tas toreiz neizskatījās kā kaut kas vēsturiski nozīmīgs. Bērni mēdz aizslēgt ciet to teritoriju, ko sauc par nāvi. Tad patvērums rodams tikai svētajās skumjās, kurās tu tiecies ar savu bērnu. Ja bērns nomirst, tad vecāki saprot: šis sapnis ir beidzies, bērns šeit, uz zemes, vairs nedzīvos. Sāpes dod milzīgu spēju koncentrēties, un tu vairs nevari novirzīt savas domas pa vieglāko ceļu.. Ja reiz tā ir noticis, tad. Es viņai teicu: visādi var būt. Pirmajās nedēļās, kad pēc Belliņas aiziešanas es biju sērās, man šķita – tur ir viena vienīga tumsa. Ja sieviete baidās no šīm sāpēm, viņa sāk vērties ciet, un tad sāpes ir vēl lielākas. Stiprs vīrs, daudz kam bija izgājis cauri. Taču es negribu justies kā tēvs, kas savas meitiņas aiziešanu izmanto, lai kādam dzīvi sakārtotu, tomēr daudzi cilvēki man rakstījuši, ka viņi daudz ko vairāk saprot un ierauga. Atceros, kad biju pusaudža gados, mans vectēvs bija spiests aiziet pensijā, jo saslima. Un tad visam ir nozīme un jēga, un tā dzīvei iedod īsto garšu. Sāpes Pēteri nav notrulinājušas, tās padarījušas viņu vēl jūtīgāku un atvērtāku, varbūt tāpēc arī stiprāku. Es, protams, nepielīdzinu savas meitas nāvi Kristus nāvei. Taču, lai arī kas tas būtu, es nekad neizvēlētos šo samaksu – Bellas nāvi

Comentarios