Vai viss, ko mēs varam atļauties, ir mums vajadzīgs?

Lai notiktu integrācija, vēlmei satikties būtu jābūt no abām pusēm. Bieži vien mūsu pašsajūtu ietekmē ne tikai slimība, bet arī negatīvas domas par slimību, proti, ar savām domām jau tā slikto pašsajūtu mēs varam padarīt vēl sliktāku. No jūsu rīcības var būt atkarīga konkrētā bērna dzīvība. Izpētot situāciju sīkāk, mēs varam bieži atrast arī pozitīvus piemērus – Jā, viens cilvēks mani tiešām nepieņem, bet trīs ir izrādījuši vēlmi palīdzēt, tādējādi mēs mainām vispārīgo domu” Mani neviens nepieņem” jau uz daudz konkrētāku. . Ģimenei kopīgi ir bieži vien jāmaina dzīvesveids, jātiek galā ar daudziem jauniem izaicinājumiem. Pacienti diagnozi uzzina ļoti dažādi. Izskaidrot bērniem, kā rīkoties, ja viņi kaut kādu iemeslu dēļ ir pazuduši vai apmaldījušies. Reizēm, cenšoties izvairīties no stresa vai kauna, cilvēki sevi izolē no ārpasaules un nedod iesēju apkārtējiem sevi iepazīt. Neproduktīva žēlošana visbiežāk nepalīdz. Ļoti svarīgi līdz ar slimību nezaudēt pašapziņu.

Padoties vai pieņemt? Kā sadzīvot ar slimību, ja tā nav.

. Sametaties draudzīgi ar naudiņām un gādājat, lai uz Džimbas nodarbībām tiek ne tikai jūsu bērni, bet arī kaimiņu bērni un visi tie, par kuriem jums ir bažas, ka viņu vecāki var šīs drošības lietas neizrunāt. Uzdrošinieties nenovērsties no šiem bērniem, bet veidot kontaktu ar viņiem, radot drošu un uzticības pilnu vidi, kurā bērni var izstāstīt kas ar viņiem notiek un griezties pēc palīdzības. Dažiem tā ir diagnosticēta no bērnības, viņi ar to ir dzīvojuši, kopš sevi atceras, tāpēc konsultācijās ir gatavi runāt ne vien par slimību, bet arī par citiem jautājumiem. Jūsu ikdienas darbs ir saistīts ar reto slimību pacientu un viņu tuvinieku konsultēšanu. Arī tajās situācijās, kad objektīvos apstākļus nav iespējams izmainīt, ir iespējams mainīt attieksmi. Būtiski ir arī koncentrēties uz saviem resursiem un padomāt, ko mēs varam darīt, lai šos labos brīžus, kas mums dod spēku un prieku, vairotu. Ja esat uzņēmēji, apmaksājiet šīs nodarbības vietējās skolās vismaz reizi gadā, lai visi bērni apgūst pašus drošības pamatus. Ja jums ir bažas, ka par kādu bērnu netiek pienācīgi gādāts, ziņojiet policijai un sociālajiem dienestiem. Tā vietā tuviniekam nepieciešams atbalsts un iedrošinājums arī pašam slimniekam darīt to, kas ir viņa spēkos. Pat tad, ja jums tas liekas dīvaini vai neērti, atceraties, ka tik pat labi jūs varat būt pēdējais, kurš bērnu ir redzējis un no jums ir atkarīga šī bērna dzīvība. Īpaši tas attiecas uz vecākiem, kuri kopj slimu bērnu un aizmirst par savu atpūtu un vajadzībām. Viss, ko mēs nepazīstam rada bailes un nesaprašanu, kā uz to reaģēt, tāpēc labākais, ko varam darīt, ir iepazīt šos cilvēkus, viņu slimības un dzīves pieredzi. Izskaidrojat ne tikai to, ka tas ir likumpārkāpums pārvadāt šādus nepieskatītus bērnus, bet arī sniegt skaidras instrukcijas kā viņiem rīkoties – kur ziņot. Pat tad, ja strādājat veikalā par pārdevējām, un redzat nepieskatītu mazu bērnu, uzdrošinieties pieiet bērnam klāt un noskaidrot kādēļ bērns ir viens un kur ir vecāki. Turpretī tie, kuri pavisam nesen ir uzzinājuši, ka viņiem pašiem vai kādam no viņu ģimenes ir reta slimība, bieži piedzīvo dažādas emocijas – šoku, noliegumu, dusmas, skumjas. Starp mūsu domām, emocijām, ķermeni un uzvedību pastāv ļoti cieša saikne. Pārrunāt šo notikumu mājās ar savu ģimeni un saviem bērniem. Ja, piemēram, cilvēkam ir nomāktība tad mēs mēģinām saprast, ar kādām domām tas ir saistīts. Ja cilvēks veselības dēļ ir spiests zaudēt darbu, viņš var justies nevajadzīgs un nevērtīgs. Pievēršat uzmanību bērniem jums līdzās. Iedrošināt viņus meklēt palīdzību pie pieaugušajiem, īpaši pie policistiem. Ja nav pieaugušo, kas pieskatītu bērnu, nekavējoties ziņojiet policijai.

VARAM

. Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros. Taču diemžēl ir gadījumi, kad mēs nevaram otram apsolīt skaistu nākotni, jo zinām, ka ir problēmas, kuras nav atrisināmas. Šīs emocijas ir pilnīgi dabiskas, jo pieņemt slimību savā ziņā nozīmē pieņemt zaudējumu – gan veselības, gan arī bieži vien nākotnes plānu. Tuvinieki bieži izjūt spēcīgas emocijas – dusmas, vainas apziņu un bezspēcību. Pieņemšana nav vienas dienas jautājums. Vai viss, ko mēs varam atļauties, ir mums vajadzīgs. Izrunājat ar saviem bērniem, vai viņu draugu lokā vai skolā nav bērni, kuri ir vientuļi un pamesti. Par to, kāds atbalsts un iedrošinājums nepieciešams cilvēkiem, kuri paši vai kuru ģimenes locekļi cīnās ar kādu neārstējamu slimību, stāsta BKUS Reto slimību koordinācijas centra klīniskā psiholoģe Kristīne Ķiece.

Lecieni ar izpletni, tandēma leciens ar izpletni +371 29482939

. Nekādā gadījumā neatstāt bērnu vienu pieturā un neļaut bērnam doties vienam nezināmā virzienā, bet gan nogādāt bērnu tuvākajā policijas iecirknī, kur tad var parūpēties par tālāko bērnu drošību. Intervija tapusi projekta “Katrs cilvēks ir vērtība” ietvaros. Savukārt slimniekiem vai viņu tuviniekiem arī vajadzētu panākt soli pretī un pārvarēt bailes iziet sabiedrībā. Ja mēs visu laiku uzupurējamies otra labā un aizmirstam par sevi, ir risks ļoti ātri “ izdegt”. Vērtība ir tajā vien, ka mēs esam, un savu dzīvi varam padarīt pilnvērtīgu ar mazām, būtiskām lietām – esot laipni pret citiem, uzsmaidot, daloties ar saviem stāstiem un novērtējot ikdienas prieka un pateicības mirkļus.

Lūgšanu brokastīs Vārkavas novadā līdzcilvēku atbalstam saziedoti vairāk nekā 3000 eiro

. Turpretī veselīga pieņemšana ir tad, kad cilvēks saprot, ka viņam ir jāsadzīvo ar slimības ierobežojumiem, taču viņš ir gatavs darīt visu iespējamo, lai viņa dzīve būtu pēc iespējas pilnvērtīgāka. Slimība bieži vien liek pārvērtēt savas dzīves vērtības. Sabiedrībā ir izplatīts uzskats, cilvēks ir kaut kas vērtīgs tikai tad, ja var strādāt un būt produktīvs. Ilgtermiņa kredīts ir. Ja slimība ir tik smaga, ka nepieciešama tuvinieka kopšana, grūtākais ir atrast līdzsvaru starp savām un slimnieka vajadzībām. Ja strādājat skolās, bērnu dārzos vai jebkurā citā ar bērniem saistītā darba vietā, organizējat sev darbinieku sanāksmes, kurās pārrunājat bērnu drošības jautājumus. Atceraties, ka jūs varbūt esat pēdējais cilvēks, kurš redz šo bērnu dzīvu. Tas ir process, kas var ilgt mēnešiem un pat gadiem un katram tas norit atšķirīgi. Rūpes par sevi nav egoisms, bet nepieciešamība, kas vajadzīga, lai vecāks varētu labāk parūpēties par bērnu. Piemēram, biežāk komunicēt ar cilvēkiem, doties pastaigā, izpildīt elpošanas vingrinājumus. Vai arī tieši otrādi – mainot domāšanu varam mazināt stresu, bezspēcības sajūtu un tādējādi iegūt vairāk enerģijas. Ja cilvēks, piemēram, domā, ka neviens viņu nepieņem, tad mēs cenšamies izpētīt situāciju, vai tas tiešām tā ir, pēc kādiem notikumiem un pazīmēm viņš to ir izsecinājis. Ja redzat, ka bērns ir viens un nav līdzās pieaugušo, kas par bērniem rūpējas, pieejat pie bērna un apjautājaties vai ar bērnu viss ir kārtībā un viņam nekas nekaiš. Apsvērt, vismaz dažus no šiem jautājumiem: Web Server at satchurch.lv Brīžos, kad cilvēks ir saslimis vai nokļuvis kādā sarežģītā situācijā, tuvinieki mēdz viņu mierināt, sakot, ka viss būs labi. Tas nekas, ja tas aizkavēs dažu citu pircēju apkalpošanu. Ja pacients jūtas bezpalīdzīgs, mēs kopīgi mēģinām saprast, kas ir tas, kas rada bezpalīdzību un kā to iespējams mazināt.

Labāko ātro kredītu salīdzinājums

Comentarios